Sarunās par veģetārās diētas priekšrocībām mēs parasti runājam par tās pozitīvo ietekmi uz veselību, dzīvnieku ciešanu mazināšanu vai rūpēm par vidi. Samērā bieži tomēr tiek aizmirsts par vienas vai otras diētas saistību ar saldūdens resursu izmantošanu. Aplēse liecina, ka mājlopu audzēšana un lietošana uzturā patērē vairāk kā 100 reizes vairāk saldūdeni nekā audzējot veģetāru pārtiku.
Nav nekāds noslēpums, ka dzeramais ūdens pasaulē ir viens no visdārgākajiem resursiem. ANO pētījumi liecina, ka jau šobrīd ar ūdens trūkumu saskaras vairāk kā 40% pasaules iedzīvotāju. Ja Latvijā par tā trūkumu mums nekad nav bijis jāsūdzas, tad citur situācija ir pilnīgi savādāka. Jau šobrīd karstākos klimata apstākļos iedzīvotājiem nākas saskarties ar dzeramā ūdens trūkumu. Dienvidāfrika, Irāna, Indija – šajās valstīs gada karstākajā periodā regulāri sāk pietrūkt ūdens un paredzams, ka turpmākajos gados situācija kļūst vēl saspringtāka.
Demogrāfiskās prognozes arī liecina, ka līdz 2050. gadam iedzīvotāju skaits pasaulē sasniegs 10 miljardus un pēc tam pakāpeniski samazināsies. Tas nozīmē, ka cilvēcei būs jāiemācās taupīgāk lietot arī saldūdens resursus.
Jau šobrīd, lai nodrošinātu pārtiku vienam cilvēkam vienai dienā tiek izmantoti vidēji 3000 l ūdens dienā. Skaitļi liekas fantastiski, taču pētnieki ir strādājuši rūpīgi un viss ir pamatots. Veģetārisms šādā kontekstā ir viens no risinājumiem kā būtiski samazināt saldūdens lietošanu pārtikas ieguvē.
Otra iespēja mazināt saldūdens patēriņu ir ierobežot savu diētu un vienkārši ēst mazāk. Aptaukošanās un mazkustīgs dzīvesveids ir galvenie riski faktori, kas būtiski samazina cilvēka dzīvildzi un dzīves kvalitāti. Tas nozīmē, ka samazinot uzņemto kaloriju daudzumu rūpējamies ne tikai par savu veselību, bet arī apkārtējo vidi.
Situācija Latvijā
Aprēķinot ūdens patēriņu Latvijā, netiek rēķināti ūdens resursi, kas nepieciešami pārtikas ieguvei, taču varam pieņemt, ka skaitļi ir līdzīgi Eiropas vidējiem rādītājiem. Mūsu speciālisti gan ir aprēķinājuši, ka ikdienas vajadzībām latvieši tērē no 50 līdz 300 litriem ūdens dienā, kur vismazāk patērē cilvēki, kuriem ūdens tiek iegūts ārpus mājas un kanalizācija ir ārpusē.
Gaļas patēriņš Latvijā ir vidēji 62 kg gadā, kas ir krietni mazāk nekā Spānijā, kur patērē 100 kg gaļas gadā, bet tāpat vairāk nekā būtu nepieciešams, lai mazinātu lopkopības ietekmi uz klimata pārmaiņām. Ņemot vērā, ka galveno lomu šajā diskusijā spēlē ES, varam prognozēt, ka jau tuvākajos gados varētu tikt ieviests “gaļas nodoklis”, kas padarītu to dārgāku un iegūto naudu novirzītu ilgtspējīgākas pārtikas ražošanā.
Jā, gadu tūkstošiem ilgi par saldūdens trūkumu, lielākoties, varējām neuztraukties, taču situācija ir mainījusies. Klimata pārmaiņas sāk skart arī mūs. Jau tagad karstās vasarās lauku iedzīvotāji sūdzas par izžuvušām akām un ir spiesti izdzīvošanas nolūkos vākt lietus ūdeni, apmeklēt tuvējos avotus vai ieguldīt līdzekļus dziļurbuma izveidošanā.
Diemžēl ne vienmēr izvēlētie ūdens ieguves veidi ir pietiekami droši. Lietus ūdens jau sen vairs nav uzskatāms par tīru. Tajā ir daudz rūpnieciskās ražošanas, atkritumu pārstrādes un auto izplūdes gāzu pārpalikumu. Rezultātā, lietojot lietus ūdeni, organismā tiek uzņemts paaugstināts piesārņojuma daudzums. Ūdens novārīšana šādās reizēs nepalīdz.
Mazākā mērā problēmas var radīt arī nepārbaudīta avota ūdens lietošana uzturā. Daudzi no šādiem avotiem ir piesārņoti ar koliformas baktērijām vai lauksaimniecībā izmantotām ķimikālijām. Pirms lietot šādu ūdeni uzturā, būtu vēlams painteresēties par tā kvalitāti. Reizēm pašvaldības (brīvprātīgā kārtā), lai rūpētos par iedzīvotāju veselību veic šādu avotu ūdens analīzes.
Arī ūdens, ko lietojam uzturā savos mājokļos (privātmāja, dzīvoklis, vasarnīca) var būt piesārņots. Ja neesam pieslēgti pie centralizētās ūdensapgādes sistēmas, ūdens testēšana un attīrīšana paliek pašu ziņā. Ciets ūdens, dzelžains ūdens vai vienkārši netīrs – šīs ir biežākās sūdzības, jo šādas ūdens nepilnība svar sajust ikviens. To, ka ūdens ir piesārņots ar smagajiem metāliem vai pesticīdiem ar savām maņām neviens nesajutīs. Lai arī šādas prasmes būtu noderīgas, tomēr evolūcijas gaitā pēc tām nav bijusi vajadzība un tās nav attīstītas.
Tiem, kas saskārušies ar šādu situāciju ir iespējami divi risinājumi. Pirmkārt, atrast citu ūdens ieguves avotu (tīru) vai veikt ūdens analīzes un uzstādīt speciālas ūdens attīrīšanas iekārtas. Iekārtas izmērs un izmaksas atkarīgas no piesārņojuma veida, intensitātes un nepieciešamā ūdens daudzuma. Privātmājas vajadzībām nav nepieciešamas nekas vairāk kā viens vai vairāki ūdens attīrīšanas filtri. Lielākos objektos – viesnīcās vai rūpnīcās savukārt tiek uzstādītas kompleksas ūdens attīrīšanas sistēmas. Ja problēma tiek risināta pašvaldības līmenī ir jāveido ūdens attīrīšanas stacija, kurā ūdens tiek attīrīts plaša patēriņa vajadzībām.
Kopumā varam secināt, ka veģetārs dzīvesveids aizvien biežāk kļūs par brīvprātīgu-piespiedu izvēli daudziem cilvēkiem visā pasaulē. No vienas puses, tas tiks darīts ētisku un medicīnisku apsvērumu dēļ. No otras puses, valstis būs spiestas mazināt gaļas patēriņu, lai mazinātu lopkopības kaitīgo ietekmi uz vidi, t.sk. mazinātu dzeramā ūdens izmantošanu pārtikas ražošanā. Latvija šajā aspektā raugoties, nebūs nekāds izņēmums, bet daļa no ES kopējas rīcības.
Otrs izaicinājums būs dzeramā ūdens piesārņojuma mazināšana, kas laika gaitā varētu pieaugt. Ūdens attīrīšanas sistēmas, t.sk. ūdens filtri šajā aspektā tiks izmantoti aizvien biežāk un paredzams, ka to izplatība Latvijā turpinās palielināties.
